Vīna detektīvs

Vai vīnu var viltot? Ko gan vispār es zinu par vīnu, atskaitot to, ka man tas garšo un manas svinības tas padara daudz elegantākas un ciemiņus laimīgākus?

Kā izrādās, vīna pasaule ir daudz plašāka un sarežģītāka, ekskluzīvos izsoļu namos kolekcionāri par šo dzirkstošo dzērienu gatavi maksāt pat vairākus miljonus dolāru. Savukārt tie, kas meklē iespēju iegūt vieglu peļņu, izmanto šo miljonāru vājību un piedāvā tirdzniecībā viltotas vīna kolekcijas. Tas novedis pie jaunas profesijas parādīšanās- vīna detektīvs.

Tiesa, pagaidām zināms viens vienīgs šīs profesijas pārstāvis. Taču, iespējams, tā ir profesija ar nākotni un šādu ekspertu skaits tikai pieaugs.

Lai vai kā, man patīk sevi izaicināt un turpināt iegūt jaunas zināšanas sfērās, kurās ikdienā neorientējos. Kā saka – tas palīdz uzturēt smadzeņu darbību. Tāpēc arī, mērojot ceļu uz biroju, ik dienas cenšos izdomāt jaunu maršrutu un pārsteigt sevi kādā veidā. Atgriežoties pie tēmas, šoreiz pastāstīšu par skaļāko vīna skandālu mūslaiku vēsturē.

Kas noticis vīna pasaulē?

Pagājušajā ziemā Maikls Īgens palīdzēja atrisināt ar vīna viltošanu saistītu noslēpumu vairāku miljonu dolāru vērtībā, iesaistot arī miljardieri Bilu Kohu. Tagad vīna detektīvs mēģina atklāt jaunus šā dzēriena viltošanas gadījumus.

Maiklam Īgenam, ko Ņujor­kas laikraksti nodēvējuši par vīna detektīvu, Bostonas lieta bija pirmais augstākās sarežģītības uzdevums – pagājušā gada decembrī viņš palīdzēja FIB at­risināt lielāko vīna viltošanas gadījumu ASV. Tas viņam izdevās lieliski!

2006. gadā tehnoloģiju uzņēmējs Rasels Fraijs no Frye Com­puter Systems daļu savas kolekcijas bija izlicis pārdošanai izsoļu namā Sotheby’s Ņujorkā. Par tā dēvēto Lielisko Rasela H. Fraija vīna pagra­bu kolekciju izsolē tika iegūti 7,8 miljoni dolā­ru, kas tajā laikā bija Sotheby’s otra lielākā par vīnu jebkad iegūtā summa.

Kāpēc apšaubīja vīna autentiskumu?

Pudeles, kas sagaidīja Īgenu Fraija Bosto­nas vīna glabātavā, bija izcilas. Kolekcijā starp citiem ārkārtīgi retiem vīniem bija 1811. gada Chateau Lafite, trīs pudeles 1847. gada Chateau d’Yquem un divas lielās pudeles 1921. gada Chāteau Petrus.

Lai arī Īgenam netika teikts, no kurām pudelēm Sotheby’s izsoļu nams bija atteicies, viņš diezgan ātri saprata, ka Fraijam ir liela problēma – visas šīs pudeles un vēl dau­dzas citas, kas pirktas vienā un tajā pašā vietā, bija viltojumi. «Tās vienkārši neizskatījās tā, kā vajadzētu,» atceras Īgens.

Kā Īgens kļuva par vīna ekspertu?

Viņš zināja, kā šīm pudelēm jāizskatās. Pirms tika izveidots uzņēmums Michael Egan Fine Wine Expert Bordo pil­sētā Francijā, Lielbritānijā dzimu­šais Īgens 24 gadus bija strādājis Sotheby’s izsoļu namā Londonā, kļū­dams par vīna struktūrvienības di­rektoru, un bija atbildīgs arī par iz­pārdošanai paredzēto vīna pudeļu izvēlēšanos Eiropas kontinentālajā daļā.

«Es ceļoju pa Franciju, Beļģiju, Vāciju un Holandi un apskatīju lie­liskos ģimeņu vīna pagrabus, kas ne­bija aiztikti kopš divdesmitajiem ga­diem un vēl ilgāk,» viņš stāsta. «Tā bija vienreizēja iespēja redzēt, kā laika gaitā patina iedarbojas uz eti­ķeti un kā izskatās īstās pudeles.»

Par nožēlu, ne gluži tā, kā Fraija pudeles. Jau pašā sākumā parādī­jās viens sarkanais brīdinājuma ka­rodziņš – lieliskās 1921. gada Petrus lielās vīna pudeles. Īgens līdzīgas pudeles bija redzējis jau iepriekš… un atteicies no tām Sotheby’s izso­ļu namā.

Tās bija kļuvušas par bē­dīgi slavenā vācu dzīves baudītāja un par vīna viltošanu aizdomās tu­rētā Hārdija Rodenštoka vizītkar­ti; viņš Ņujorkā tika iesūdzēts tiesā. Viena no Rodenštoka slavenajām 1921. gada Petrus lielajām vīna pu­delēm bija saņēmusi pasaules vado­šā vīnu lietpratēja Roberta Pārķēra izcilu vērtējumu – 100.

Taču Īgens saistībā ar šiem vīniem konstatēja nelielu problēmu – 1921. gadā Petrus vīns lielajās pudelēs netika pildīts. Pat ja ari daži klienti – tirgotāji, kas nopirka šo vīnu mucās, – sapildī­ja to liela­jās pudelēs (taču tādu ziņu nebi­ja) – no ku­rienes visas šīs pudeles pēkšņi bija uzradušās? Īgens sāka izņemt no Fraija kolekcijas aiz­domīgās vīna pudeles un pētīt to komponentus.

Ko secināja vīna detektīvs?

Viņš konstatēja, ka dažas etiķetes ir attiecīgi apstrādā­tas fotokopijas – kā viņš saka, «no­dilušas dīvainā veidā, kā tas paras­ti nenotiek, glabājot vīnu pagrabā». Lai arī kopijas bija prasmīgi izgatavotas, skatoties caur juveliera lupu, atklājās, ka burti izskatījās kā veido­ti ar lāzera printeri.

Savu darbu bei­dzot, viņš Fraija kolekcijā bija kon­statējis 30 ļoti dārgus viltotus vīnus. Nav pat puslīdz ticamu skaitļu, kas izteiktu vērtību smalko un reto vīnu viltojumiem, kuri katru gadu nonāk citās rokās (atšķirībā no vienkāršā­kā pudeļu vīna viltošanas rūpniecis­kā mērogā, kas tiekot darīts Tālajos Austrumos).

Īgena aptuvens novēr­tējums ir 100 miljoni dolāru. Taču lielākā daļa šo viltojumu netiek ne atklāta, ne arī tiesā tiek ierosinātas lietas – daļēji tāpēc, ka, pēc Rasela Fraija domām, «ir jābūt ļoti biezam, lai sauktu pie atbildības kādu, kas pārdod viltotus produktus». (Šī ie­mesla dēļ Fraijs beigu beigās ar tir­gotāju, kas viņam pārdeva viltotās pudeles, vienojās ārpus tiesas.)

Kā pie atbildības tika saukti vīna viltotāji?

Par lielu nožēlu dažiem visai veiksmīgiem vīna viltotājiem un iz­soļu namiem, kā arī tirgotājiem, kas pārdeva viltota vīna pudeles, šāds biezais tomēr parādījās uz vīna tirdzniecības skatuves – miljardieris Viljams Kohs.

Viņa aprēķini attie­cībā uz viltotā vīna tirgu pārsniedz Īgena novērtējumu: «Mani ļoti aptu­venie aprēķini liecina, ka katru gadu tiek pārdots viltots vīns vai viltots vīns man ir pasniegts arī kā dāvana.»Tas Kohu saniknoja – ļoti sanikno­ja. Pēc paša aprēķiniem, līdz šim viņš, saucot pie atbildības vīna krāpnie­kus, ir iztērējis vairāk nekā 30 miljo­nus dolāru.

Viņš stāsta: “Mani vien­kārši tracināja šis klusēšanas kodekss. Izsoļu nami un tālākpārdevēji negrib zināt, ka vīns ir viltots, jo viņi gūst lielu peļņu, un tad, kad kolekcionāri iegādājas viltotu vīnu, viņi negrib, lai kāds uzzina, ka viņiem ir viltots vīns, jo tas devalvē viņu vīna pagrabu vēr­tību. Viņi grib no tā tikt vaļā.”

Kad Kohs sāka šaubīties par retu dzirksto­šo vīnu partiju, ko viņš ar Zachy’s starpnie­cību bija nopircis Ņujorkā, viņš vērsās pie Īgena, lai lauztu šo kodeksu. Un vīna detek­tīvs ķērās pie darba. «Es viņam teicu: atvai­nojiet, bet visi vīni, ko jūs man parādījāt, ir viltoti.»

Bija pudeles ar nepareiziem kor­ķiem – chateau nosaukums iespiests neparei­zā virzienā – un viltotas etiķetes (līmes ek­sperts vēlāk konstatēja, ka dažas pielīmētas ar Elmer’s līmi).

Kohs stāsta: «Maikls izmanto­ja savas vienreizējās iespējas iekļūt chāteaux, lai iegūtu ziņas par ražu, un šie fakti bija ļoti noderīgi. Piemēram, es biju nopircis septiņas vai astoņas lielās pudeles 1947. gada Chateau LaFleur, bet izrādījās, ka vispār ir tikai piecas pudeles šāda vīna!»

Kā noritēja vīna viltošanas tiesas prāva?

Keipkodas tiesas zālē skatītāji ar lielu in­teresi sekoja Īgena liecībai; tie bija FIB aģen­ti un juristi no Ņujorkas Dienvidu rajona ASV Advokātu biroja. Drīz vien viņi sazinājās ar Īgenu, lai piedāvātu izmeklēt vīna viltošanas gadījumu, ko bija paredzēts atspoguļot presē.

Atskatoties pagātnē, tagad šķiet neiespē­jami, kā, piemirstot par Hārdija Rodenštoka skandālu Vācijā, uz vīna tirdzniecības ska­tuves varēja parādīties cilvēks ar neskaidru, nepārbaudītu pagātni. Šajā gadījumā tas bija Āzijas izcelsmes vīrs vārdā Rūdijs Karniavans. Viņam, šķiet, piederēja nebeidzami vīna krājumi.

Par tiem nevienam nebija ne jausmas – neviens līdz tam pat nebija zinājis, ka tāds vīns vispār eksistē. Spējīgs apburt ar iz­smalcinātu gaumi, Karniavans, līdzīgi kā Rodenštoks, nostiprināja savas pozīcijas, par savu naudu sarīkojot izšķērdīgas degustācijas. Un atkal vīnu ekspertu elite – Roberts Pār­ķers, Alens Medouss no Burghound.com un daudzi citi – vienojās slavas dziesmā.

Ko atklāja FIB vīna viltošanas lietā?

Līdz brīdim, kad 2012. gadā FIB vīri pār­meklēja Karniavana māju Losandželosā, viņam bija izdevušies daži plaši zināmi veik­li gājieni, ieskaitot vīnu pārdošanu izsolē par 25 miljoniem dolāru, un droši vien nenosa­kāms skaits privātu pārdošanu kolekcionā­riem.

Kratīšanā starp citiem pierādījumiem izdevās atklāt 20 000 viltotu vīna etiķešu un slēptuvi ar tukšām augstākās klases vīna pudelēm, ko Karniavans bija nopircis no saviem draugiem vīnziņiem; uz dažām pudelēm bija pat uzrakstīta formula, kāda tiks lietota, lai iz­gatavotu oriģinālu vīnu.

Kā Īgens nonāca pie slēdziena par viltojumu?

Īgens ātri vien saprata, ka šis vīrs ir liels speciālists. «Tas bija ļoti sarežģīts pasākums. Viņš bija skenējis īsto importētāju pudeļu aizmugures etiķetes no, piemēram, piecdes­mitajiem un sešdesmitajiem gadiem, un tad tās tika profesionāli nodrukātas.»

Taču pat visgudrākajiem noziedzniekiem gadās kļū­mes. Piemēram, dzenot pēdas, Īgens atklāja, ka uz 1929. gada Roumier Bonnes-Mares vīna pudeles etiķetes bija gandrīz nemanāma kāda Indonēzijas poligrāfijas uzņēmuma ūdenszī­me; šis uzņēmums reģistrēts 1983. gadā.

Vīna detektīvs uz pilnu slodzi

Pagājušā gada decembrī tiesas procesā, kur galu galā Karniavans tika atzīts par vainīgu viltošanā, Īgens varēja izmantot savu gadiem krāto pieredzi. Viņš bija pārbaudījis dažādas vīna partijas un konstatējis, ka 1077 ar Karniavanu saistītas vīna pudeles ir viltotas.

267 pudeles, ko FIB konfiscēja viņa mājā vai sa­dzina tām pēdas citur – Īgens apliecināja, ka tās visas ir viltojumi, – bija tikai parasti nere­dzamā aisberga virsotne. Īgens situāciju tirgū raksturo šādi: «Ir daudz viltotu vīnu, un ir daudz, kas vēl tikai nāks gaismā.»

Vīna detektīvam tas nozīmē pilnu slodzi. Viņa klientu loks ir plašs – kolekcionāri, vīna tirgotāji, tiesiskās kārtības nodrošinātāji, iz­soļu nami, restorāni, kazino, viesnīcas un ju­ristu biroji no Francijas līdz Makao un Sin­gapūrai.

Nesen Īgens apstiprināja kāda dāņu vīna žurnāla aizdomas, ka divi ambiciozi un dārgi apmaksāti vīna menedžeri klientiem ekskluzīvajās White Club degustācijās patiesī­bā no jauna piepildījuši tās pašas neiedomāja­mi dārgās vīna pudeles.

«Mana darba pievil­cība,» viņš saka, «ir tas, ka es nezinu, kas būs tālāk. Es varētu pētīt krājumus, kas pieder tir­gotājiem vai izsoļu namiem, jo sakarā ar vi­siem tiesas procesiem par viltotu vīnu viņiem tagad jāparāda centība. Es varētu pārbaudīt pāris pudeļu, ko cilvēki man atnes, vai arī po­tenciālā pircēja uzdevumā pētīt vīnus.»

Kas ir nākamais vīna detektīva uzdevums?

Šovasar, kamēr Īgens gaida, kā beigsies ASV nozīmīgas lietas izmeklēšana – un iespē­jamais tiesas process – saistībā ar Burgundijas un Bordo vīna viltošanu, viņš nodarbosies ar vīna autentificēšanu klientam Āzijā, pār­baudīs pudeles Eiropā un iesaiņos pārbau­dāmo materiālu Amerikas vīna pagrabā.

Arī Rasels Fraijs ir ieguldījis savu artavu, lai ap­karotu vīna viltošanu, tīmeklī izveidojot datu bāzi WineAuthentication.com. Viņš apgal­vo: «Mums sagādā prieku atbildēt uz jautā­jumiem un sniegt atzinumus. Taču, ja kādam patiešām ir nepieciešams novērtējums, es viņu sūtīšu pie Maikla Īgena un ieteikšu, lai maksā viņam honorāru par ekspertīzi.»