LABKLĀJĪBA SLĒPJAS PEĻŅĀ

FRANČU EKONOMISTS UN KREISO MĪLULIS – Tomass Piketijs ir pēdējais nebeidzamā ekonomistu rindā, kas nesaprātīgi runā par peļņu un to, kas nodrošina labklājību un augstāku dzīves līmeni. Un kuram gan šie jautājumi nav aktuāli? Tāpēc savu pirmo bloga ierakstu vēlos sākt tieši ar šo – jo arī es vēlos dzīvot labu dzīvi un mani interesē, kā pārvaldīt naudu.

Ar savu aicinājumu bez žēlastības ķerties pie bagātniekiem un ienākumu nodokļiem pasaules mērogā, lai cīnītos ar, viņaprāt, augošo nevienlīdzību starp bagātajiem un visiem pārējiem, Piketijs ir kļuvis par masu informācijas līdzekļu rokzvaigzni.

Tas tikai lieku reizi apstiprina faktu, ka mācīti vīri un pārāk daudzi žurnālisti, politiķi un ekono­misti par naudu un ekonomiku zina mazāk nekā viņu priekšgājēji pirms 100 gadiem.

Ekonomikas situācija šodien

Nav brīnums, ka globālā ekonomika pār­dzīvo grūtības, neraugoties uz milzu sasniegumiem tehnoloģiju jomā un fantastisku at­klājumu perspektīvām veselības aprūpē. Ja nebūtu šā elementāras izpratnes trūkuma, ASV tagad piedzīvotu uzplaukumu un Dow Jones rūpniecības indekss būtu pārsniedzis 30 000.

Secinājums – ekonomikas izaugsmi nav iespējams panākt bez investīcijām. Kapitāls rodas no ietaupījumiem un peļņas. Un punkts. Katrs nodoklis un normatīvais akts, kas kaitē kapitāla radīšanai un rada zaudējumus atalgo­jumam par veiksmīgu risku, kaitē ikvienam, it sevišķi tiem trūcīgajiem, kuri vēlas, kā teicis Linkolns, uzlabot savu likteni.

Nepietiek tikai ar kādu brīnišķīgu izgudrojumu – ir nepie­ciešami apstākļi, kuros uzņēmēji var pārvērst izgudrojumus tirgus produk­tos, kas kļūst arvien labāki, lē­tāki un visiem pieejamāki.

Preču pieejamība visām sabiedrības kārtām

Henrijs Fords neizgudro­ja automobili, taču, nerimtī­gi eksperimentējot un piedzī­vojot divus sāpīgus bankrotus, viņš to, kas iepriekš bija iz­gudrotāju un bagātnieku ro­taļlieta (automašīnas cena 20. gadsimta sākumā šodien atbilstu vairāk nekā 100 000 dolāru), padarīja pieejamu ikvienam strādniekam.

Stīvs Džobss un Maikls Dells to pašu izdarīja ar personālajiem datoriem. Ja jūs 20. gadsimta sākumā pamēģinātu radīt iPhone, tā cena pārsniegtu 3,5 miljonus dolāru.

Šādiem sasniegumiem nepieciešamas in­vestīcijas. Tomēr masu kultūra un – vēl slik­tāk – tādi augsti izglītoti cilvēki kā Piketijs, kuriem vajadzētu zināt labāk, saglabā negatī­vu attieksmi pret peļņu, uzskatot, ka tā rodas, apkrāpjot klientus un atņemot strādniekiem viņu darba augļus.

Klasiskās ekonomikas pieļautā kļūda

Patiesībā šāds uzskats par peļņu kā virsvērtību ir dziļi maldīgs. Paradok­sāli, ka tajā vainojami klasiskie ekonomisti – cilvēki, kas atbalsta zemus nodokļus un mini­mālas valdības normatīvu prasības.

Klasiskie ekonomisti atgriežas Īzaka Ņūtona unikālo zinātnisko atklājumu laikā, kad tika uzskatīts, ka ekonomika ir izolēts orga­nisms, noslēgta sistēma. Pamatkoncepcija bija līdzsvars, pieņēmums, ka ekonomikai ir ide­āls miera stāvoklis, kas tiek sasniegts, kad viss darbojas kā pienākas.

Cenām jābūt stabilām, piedāvājumam vienmēr jāapmierina pieprasī­jums, nodarbinātībai neatkarīgi no tās definī­cijas jābūt pilnai. Līdzsvars ir līdzvērtīgs nirvānai. Ir iespējami ārēji notikumi, piemēram, karš, sausums, vētras, zemestrīces vai nejaušas finanšu krīzes, ko izraisījusi slikta banku darbība, kā arī tādi jauninājumi kā tvaika dzinējs, dzelzceļš un internets.

Taču, kad šādu satricinājumu radītais efekts norimst, ekonomika atgriežas līdzsvarā – savā normālajā stāvoklī. Ekonomiskie cikli – ekonomikas kāpumi un kritumi – tiek uzskatīti par traucēkli, kas ideālā ga­dījumā būtu jāierobežo vai jānovērš. Mācību grāmatās regulāri tiek rakstīts par ekonomisko ciklu cēloņiem un lī­dzekļiem to novēršanai.

Klasiskās ekonomikas pretmets

Keinsisms, marksisms un monetā­risms ir klasiskās ekonomikas ķecerī­bas, bet tās visas piekrīt idejai par no­slēgtu ekonomiku, kur ideāls ir brīva konkurence. Un šeit mēs nonākam pie peļņas problēmas. Statiskā ekonomi­kā, kurā līdzsvars ir norma, peļņai nav vietas.

Kāds varētu būt pamatojums prasīt no klientiem vairāk par kādu produktu vai pakalpojumu, it īpaši, ja tas virzās uz brīvu konkurenci? Kārlis Markss postulēja, ka, piemēram, pēc izmaksu atgūšanas par rūpnīcas uz­celšanu un izveidošanu īpašniekam nav tiesību piesavināties peļņu. Galu galā produkta vērtību rada darbs, sa­vukārt peļņa nozīmē, ka īpašnieks ne­pietiekami atalgo savus strādniekus.

Bagātības problēma šodien

Klasiskie ekonomisti varētu atbil­dēt tikai to, ka peļņa būtu apbalvojums vai stimuls cilvēkam, kurš uzņemas risku. Taču šis loģiskais izskaidrojums nespēj morāli attaisnot lielās bagātī­bas, ko mūsdienās uzkrājuši daudzi uzņēmēji. Tā būtu alkatība vislielākajā mērā un būtu radusies no neattaisno­tas strādnieku izmantošanas, klaigā­tu Markss un viņa sekotāji.

Cik daudz viņi var apēst? Cik greznu piļu viņiem vajadzīgs? Viņiem ir papilnam visādu grabuļu, tomēr vēl nepieciešams atlikt milzu summas. Vispirms to vajadzē­tu izdalīt grūtībās esošajiem strādnie­kiem, kuru sviedri radījuši šo bagātību. Tiktāl ticības avots, ka bagātība rodas no strādnieku ekspluatācijas un nepie­tiekamas atalgošanas.

Vairāk nekā pusotru gadsimtu vēlāk šo tēmu atkārto Baraks Obama. Tas šodien ir pamatā kreiso klaigām par sociālo taisnīgumu, piemēram, mi­nimālās algas paaugstināšanu, lai ik­viens strādājošais varētu saņemt izti­kas minimumu. Kāpēc McDonald’s un WallMart jābūt tik egoistiskiem, saņe­mot tādu milzu peļņu?

Peļņas nozīme ekonomista Šumpētera skatījumā

Tas bija ekonomists Jozefs Šumpē­ters, kurš izskaidroja svarīgo un, gal­venais, morālo peļņas lomu. Līdzsva­ra klasisko lomu Šumpēters uzskatīja par muļķībām. Viņš izskaidroja ra­došās iznīcināšanas procesu, kas no­tiek jebkurā attīstības ekonomikā.

Pēc viņa uzskata, globālais tirgus nav no­slēgts, vienots kopums, bet vairāk lī­dzinās dzīvai, dinamiskai ekosistēmai ar miljardiem cilvēku, kas iesaistīti ne­aptverami sarežģītā darbību un operā­ciju kopumā. Izmaiņas un turbulence ir norma. Uzņēmēji un viņu inovāci­jas nav ārējie faktori, bet atrodas ekonomikas sirdī kā izaugsmes un progresa neatņemama daļa.

Pēc Šumpētera pasaules uzskata, peļņai ir absolūti izšķiroša loma. Tie nav papildienākumi, tās ir biznesa iz­maksas. Tā nav amorāla, tā ir ētiska. Bez tās ekonomika ieslīgtu stagnāci­jā un cilvēki vairs nevarētu sapņot par labāku dzīvi.

Kā inovācijas ietekmē uzņēmumu darbību?

Inovācijas padara uzņēmumu paš­reizējo darbību novecojušu, tādā veidā iznīcinot to kapitālu. Padomājiet, ko dzelzceļa rašanās nodarīja kuģošanas kanālu vērtībai, internets – drukāto mediju vērtībai (pagājušajā gadā New York Times Co. pārdeva Boston Globe, par kuru pirms 20 gadiem samaksāja 1,1 miljardu dolāru, par 70 miljoniem dolāru).

Jeb ko bezvadu tehnoloģija no­dara parasto virszemes telefona līniju biznesam. Kapitāls ir ticis iznīcināts. Peļņai ne tikai jāaizvieto tas, kas ticis iznīcināts, bet arī jānodrošina resur­si jaunu uzņēmumu finansēšanai un konkurētspējīgu esošo paplašināšanai.

Jaunu kompāniju un nozaru radī­šanas process ir riskants, saistīts ar daudzām neveiksmēm. Šiem eksperi­mentiem nepieciešams riska kapitāls. Mēs dzirdam par tiem, kas gūst panā­kumus, taču neuzzinām par neveik­sminieku izmaksām. No šāda viedokļa peļņa ir dinamiskai ekonomikai nepie­ciešamie izdevumi.

Kā teica aizsaulē aizgājušais lielais menedžmenta spe­ciālists Peters Drukers: «Šumpētera ekonomikā vienmēr ir jautājums: vai ir pietiekama peļņa? Vai ir atbilstoša kapitāla struktūra, lai nodrošinātu nā­kotnes izmaksas, izmaksas par notu­rēšanos nozarē, radošās iznīcināša­nas izmaksas?

Ekonomikas teorijas un ekonomikas politikas pamatjautājums ir skaidrs – kā uzturēt kapitāla veido­šanos un efektivitāti tā, lai saglabātu ātru zinātniski tehnisko progresu, kā arī nodarbinātību?»

Tehnoloģija nomaina tehnoloģiju

Spiediens attiecībā uz peļņas ra­dīšanu ir nerimstošs. Lielā peļņa, ko gūst kāds veiksmīgs novators, paras­ti ir īslaicīga. Kā piemēru var minēt Digital Equipment Corp. Šī piecdes­mitajos gados Keneta Olsena dibinā­tā kompānija pirmā radīja progresīvu tehnoloģiju – minidatoru, kas bija kā harpūna vēderā neierobežoti valdo­šajiem IBM lielajiem datoriem.

DEC lepnums – 75% lieldatora jaudas par 25% tā cenas. Olsens un DEC plauka un zēla. Tad parādījās personālais da­tors, kuru Olsens ignorēja, uzskatot tikai par rotaļlietu vaļasbrīžiem. Pro­tams, kad astoņdesmito gadu sāku­mā daudzi personālo datoru ražotā­ji cieta neveiksmi, šķita, ka Olsenam bijusi taisnība.

Taču, kā viņu varē­tu būt brīdinājis Šumpēters, tehno­loģijas nekad nestāv uz vietas. Jau pēc dažiem gadiem uzņēmēji izdo­māja, kā personālos datorus savienot tīklā. Rezultātā DEC un citas minida­toru kompānijas piedzīvoja pilnīgu sagrāvi.

Šeit nav līdzsvara. Šodienas lielie panākumi ir nākotnes papildinājums kopējai izgāztuvei.