Vēstures revanšs, I un II pasaules karš

Divdesmitā gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa notika pirms 100 gadiem – 1914. gada au­gustā Eiropā sākās Pirmais pasaules karš. Tas prasīja daudzus miljonus upuru un noveda līdz sabrukumam 4 impērijas: Krievijas, Osmaņu, Austroungārijas un Vācijas.

Tāpat tas kļuva par iemeslu genocīdam (armēņi Turcijā) un pirmā masu iznicināšanas iero­ča (ķīmiskā) lietošanai. Tas izraisīja iedzīvotāju masveida pārvietošanu, daudzu nāciju senseno teritoriju zaudēšanu un to pārvēršanu sašķel­tās tautās.

Tas radīja 2 totalitāras ideoloģijas – nacisma un komunisma, kā arī iezīmēja jaunas robežas, kas kļuva par mīnu ar laika degli. Tādē­jādi tas paredzēja un noteica savu turpinājumu – Otro pasaules karu, visgraujošāko konfliktu cilvēces vēs­turē, kurā tika izmantoti visnāvējošā­kie ieroči – atombumbas.

Kas sekoja pēc pasaules kara?

Laika ziņā ieilgusī katastrofa patie­sībā turpinājās visu gadsimta pirmo pusi. Visam iepriekšminētajam var pieskaitīt arī Lielo depresiju. Tā kļuva par revanšisma katalizatoru Vācijā, no­vājināja demokrātijas un tirgus un no­stiprināja PSRS, kas eksistēja citā eko­nomiskajā realitātē.

Kad Vladimirs Putins par pagājušā gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu nosauca PSRS sabrukumu, viņš ar to domāja šī proce­sa sekas. Izzuda lielvalsts, kas simtiem gadu bija strukturējusi Eirāzijas telpu, bet 20. gadsimta otrajā pusē tā vēl bija viens no diviem pasaules kārtības bal­stiem. Izveidojies vakuums ātri vien tika aizpildīts ar visu, kas pagadās.

Vai varam salīdzināt šo abu kata­strofu vērienu?

Pēc PSRS sabrukuma jau pagājuši gandrīz 23 gadi, tātad vai­rāk nekā no Pirmā pasaules kara bei­gām līdz Otrā pasaules kara sākumam. Izmaiņas pasaulē ir milzīgas, taču vis­ievērojamākā attīstība diemžēl notiku­si tehnoloģiju, nevis sociāli politiskajā jomā.

Pasaules kara nav, tātad var at­viegloti nopūsties un beigt vilkt biedē­jošas paralēles? Laikam tomēr nē.

Paralēles starp situāciju pagājušajā gadsimtā un šodienu

2013./2014. gada politiskā sezona ir bagāta ar kataklizmām – no gaidītā, bet nenotikušā kara Sīrijā rudenī līdz pilsoņu karam Ukrainā pavasarī un Irākas faktiskajam sabrukumam vasa­rā. Bet lielāko pasaules valstu savstar­pējās attiecības, gluži kā laika mašī­nā, aiztraukušās atpakaļ par ceturtdaļu gadsimta.

I un II pasaules karš: beigu risinājuma atšķirības

Otrais pasaules karš notika tāpēc, ka Pirmā pasaules kara uzvarētāji nevarē­ja vai negribēja izveidot tādu sistēmu, kas atstātu pienācīgu vietu arī zaudētā­jiem. Pēc Otrā pasaules kara šo jautāju­mu risināja daudz atbildīgāk – agresoru sodīja, sadalot valsti, un tās daļas integ­rēja 2 tolaik esošajās sistēmās.

Aukstais karš, par laimi, neizvēr­tās reālā sadursmē, bet arī nebeidzās ar pilnvērtīgu mieru. Izveidojās inte­resanta gaisotne, kad kaut kas netiek pateikts līdz galam; visi saprot, kas un ko uzvarēja, bet formāli tas nekur nav fiksēts.

Tāpēc arī attiecības starp uzvarētājiem un uzvarētajiem nebija noregulētas un jaunā pasaules kārtī­ba neizveidojās. Radās kaut kas neno­teikts: ne viena puse centās dominēt, ne otra – revanšēties, kā tas bija pēc 1918. gada. Neizveidojās arī līdzsvarota sistēma kā pēc 1945. gada.

Kā bumerangs atgriežas iepriekšējās problēmas

Toties 2014. gads kļuva par vēstures revanša gadu. Irāka un Ukraina irst pa iekšējām šuvēm, kuras kādreiz, nodibinot valstis, tika nolemts neievērot. Krievu jautājums par Krie­vijas vietu Eiropā, kas pastāvēja 19. gadsimtā (arī toreiz tas bija saistīts ar Krimu), atkal ir aktuāls.

Un dīvaini, ka parādījies Vācijas jautājums. Pati dzīve izvirza Berlīni līderpozīcijās Eiropā, un tas raisa dažādas izjūtas un asoci­ācijas. Savukārt Tuvie Austrumi atsauc atmiņā gan Osmaņu impērijas norietu, gan dekolonizācijas laikmeta nacionā­listisko pacēlumu.

Visbeidzot – ASV joprojām ir hege­mons, ieņemot pozīciju, pēc kuras tie­cās jau kopš Pirmā pasaules kara. Taču pastiprinās līdera nomaiņas gaidas, kas neatkarīgi no to pamatotības (Ķīna at­sakās) ietekmē stabilitāti.

Divdesmitajā gadsimtā līderu maiņa – ASV Lielbri­tānijas vietā – šo valstu kultūrvēstu­riskās tuvības, kā arī ārējo (padomju) draudu pastiprināšanās dēļ notika plū­deni. Tagad tas diez vai iespējams bez konfliktiem.

Pēc daudzām pazīmēm spriežot, mēs esam atgriezušies 1989. gada saza­rojumā, kad padomju bloka un pēc tam arī PSRS sabrukums noteica pārmaiņu virzienu. Apstākļu sakritības dēļ pār-spēlēt vēsturi vairāk par citiem cenšas Krievija, bet tā sevi pozicionē drīzāk kā šīs pašas vēstures instruments, kār­tējo reizi pierādot, cik ļoti šajā robežgadā kļūdījās Frensiss Fukujama, pa­sludinot tās beigas.