LABKLĀJĪBA SLĒPJAS PEĻŅĀ
FRANČU EKONOMISTS UN KREISO MĪLULIS – Tomass Piketijs ir pēdējais nebeidzamā ekonomistu rindā, kas nesaprātīgi runā par peļņu un to, kas nodrošina labklājību un augstāku dzīves līmeni. Un kuram gan šie jautājumi nav aktuāli? Tāpēc savu pirmo bloga ierakstu vēlos sākt tieši ar šo – jo arī es vēlos dzīvot labu dzīvi un mani interesē, kā pārvaldīt naudu.
Ar savu aicinājumu bez žēlastības ķerties pie bagātniekiem un ienākumu nodokļiem pasaules mērogā, lai cīnītos ar, viņaprāt, augošo nevienlīdzību starp bagātajiem un visiem pārējiem, Piketijs ir kļuvis par masu informācijas līdzekļu rokzvaigzni.
Tas tikai lieku reizi apstiprina faktu, ka mācīti vīri un pārāk daudzi žurnālisti, politiķi un ekonomisti par naudu un ekonomiku zina mazāk nekā viņu priekšgājēji pirms 100 gadiem.
Ekonomikas situācija šodien
Nav brīnums, ka globālā ekonomika pārdzīvo grūtības, neraugoties uz milzu sasniegumiem tehnoloģiju jomā un fantastisku atklājumu perspektīvām veselības aprūpē. Ja nebūtu šā elementāras izpratnes trūkuma, ASV tagad piedzīvotu uzplaukumu un Dow Jones rūpniecības indekss būtu pārsniedzis 30 000.
Secinājums – ekonomikas izaugsmi nav iespējams panākt bez investīcijām. Kapitāls rodas no ietaupījumiem un peļņas. Un punkts. Katrs nodoklis un normatīvais akts, kas kaitē kapitāla radīšanai un rada zaudējumus atalgojumam par veiksmīgu risku, kaitē ikvienam, it sevišķi tiem trūcīgajiem, kuri vēlas, kā teicis Linkolns, uzlabot savu likteni.
Nepietiek tikai ar kādu brīnišķīgu izgudrojumu – ir nepieciešami apstākļi, kuros uzņēmēji var pārvērst izgudrojumus tirgus produktos, kas kļūst arvien labāki, lētāki un visiem pieejamāki.
Preču pieejamība visām sabiedrības kārtām
Henrijs Fords neizgudroja automobili, taču, nerimtīgi eksperimentējot un piedzīvojot divus sāpīgus bankrotus, viņš to, kas iepriekš bija izgudrotāju un bagātnieku rotaļlieta (automašīnas cena 20. gadsimta sākumā šodien atbilstu vairāk nekā 100 000 dolāru), padarīja pieejamu ikvienam strādniekam.
Stīvs Džobss un Maikls Dells to pašu izdarīja ar personālajiem datoriem. Ja jūs 20. gadsimta sākumā pamēģinātu radīt iPhone, tā cena pārsniegtu 3,5 miljonus dolāru.
Šādiem sasniegumiem nepieciešamas investīcijas. Tomēr masu kultūra un – vēl sliktāk – tādi augsti izglītoti cilvēki kā Piketijs, kuriem vajadzētu zināt labāk, saglabā negatīvu attieksmi pret peļņu, uzskatot, ka tā rodas, apkrāpjot klientus un atņemot strādniekiem viņu darba augļus.
Klasiskās ekonomikas pieļautā kļūda
Patiesībā šāds uzskats par peļņu kā virsvērtību ir dziļi maldīgs. Paradoksāli, ka tajā vainojami klasiskie ekonomisti – cilvēki, kas atbalsta zemus nodokļus un minimālas valdības normatīvu prasības.
Klasiskie ekonomisti atgriežas Īzaka Ņūtona unikālo zinātnisko atklājumu laikā, kad tika uzskatīts, ka ekonomika ir izolēts organisms, noslēgta sistēma. Pamatkoncepcija bija līdzsvars, pieņēmums, ka ekonomikai ir ideāls miera stāvoklis, kas tiek sasniegts, kad viss darbojas kā pienākas.
Cenām jābūt stabilām, piedāvājumam vienmēr jāapmierina pieprasījums, nodarbinātībai neatkarīgi no tās definīcijas jābūt pilnai. Līdzsvars ir līdzvērtīgs nirvānai. Ir iespējami ārēji notikumi, piemēram, karš, sausums, vētras, zemestrīces vai nejaušas finanšu krīzes, ko izraisījusi slikta banku darbība, kā arī tādi jauninājumi kā tvaika dzinējs, dzelzceļš un internets.
Taču, kad šādu satricinājumu radītais efekts norimst, ekonomika atgriežas līdzsvarā – savā normālajā stāvoklī. Ekonomiskie cikli – ekonomikas kāpumi un kritumi – tiek uzskatīti par traucēkli, kas ideālā gadījumā būtu jāierobežo vai jānovērš. Mācību grāmatās regulāri tiek rakstīts par ekonomisko ciklu cēloņiem un līdzekļiem to novēršanai.
Klasiskās ekonomikas pretmets
Keinsisms, marksisms un monetārisms ir klasiskās ekonomikas ķecerības, bet tās visas piekrīt idejai par noslēgtu ekonomiku, kur ideāls ir brīva konkurence. Un šeit mēs nonākam pie peļņas problēmas. Statiskā ekonomikā, kurā līdzsvars ir norma, peļņai nav vietas.
Kāds varētu būt pamatojums prasīt no klientiem vairāk par kādu produktu vai pakalpojumu, it īpaši, ja tas virzās uz brīvu konkurenci? Kārlis Markss postulēja, ka, piemēram, pēc izmaksu atgūšanas par rūpnīcas uzcelšanu un izveidošanu īpašniekam nav tiesību piesavināties peļņu. Galu galā produkta vērtību rada darbs, savukārt peļņa nozīmē, ka īpašnieks nepietiekami atalgo savus strādniekus.
Bagātības problēma šodien
Klasiskie ekonomisti varētu atbildēt tikai to, ka peļņa būtu apbalvojums vai stimuls cilvēkam, kurš uzņemas risku. Taču šis loģiskais izskaidrojums nespēj morāli attaisnot lielās bagātības, ko mūsdienās uzkrājuši daudzi uzņēmēji. Tā būtu alkatība vislielākajā mērā un būtu radusies no neattaisnotas strādnieku izmantošanas, klaigātu Markss un viņa sekotāji.
Cik daudz viņi var apēst? Cik greznu piļu viņiem vajadzīgs? Viņiem ir papilnam visādu grabuļu, tomēr vēl nepieciešams atlikt milzu summas. Vispirms to vajadzētu izdalīt grūtībās esošajiem strādniekiem, kuru sviedri radījuši šo bagātību. Tiktāl ticības avots, ka bagātība rodas no strādnieku ekspluatācijas un nepietiekamas atalgošanas.
Vairāk nekā pusotru gadsimtu vēlāk šo tēmu atkārto Baraks Obama. Tas šodien ir pamatā kreiso klaigām par sociālo taisnīgumu, piemēram, minimālās algas paaugstināšanu, lai ikviens strādājošais varētu saņemt iztikas minimumu. Kāpēc McDonald’s un WallMart jābūt tik egoistiskiem, saņemot tādu milzu peļņu?
Peļņas nozīme ekonomista Šumpētera skatījumā
Tas bija ekonomists Jozefs Šumpēters, kurš izskaidroja svarīgo un, galvenais, morālo peļņas lomu. Līdzsvara klasisko lomu Šumpēters uzskatīja par muļķībām. Viņš izskaidroja radošās iznīcināšanas procesu, kas notiek jebkurā attīstības ekonomikā.
Pēc viņa uzskata, globālais tirgus nav noslēgts, vienots kopums, bet vairāk līdzinās dzīvai, dinamiskai ekosistēmai ar miljardiem cilvēku, kas iesaistīti neaptverami sarežģītā darbību un operāciju kopumā. Izmaiņas un turbulence ir norma. Uzņēmēji un viņu inovācijas nav ārējie faktori, bet atrodas ekonomikas sirdī kā izaugsmes un progresa neatņemama daļa.
Pēc Šumpētera pasaules uzskata, peļņai ir absolūti izšķiroša loma. Tie nav papildienākumi, tās ir biznesa izmaksas. Tā nav amorāla, tā ir ētiska. Bez tās ekonomika ieslīgtu stagnācijā un cilvēki vairs nevarētu sapņot par labāku dzīvi.
Kā inovācijas ietekmē uzņēmumu darbību?
Inovācijas padara uzņēmumu pašreizējo darbību novecojušu, tādā veidā iznīcinot to kapitālu. Padomājiet, ko dzelzceļa rašanās nodarīja kuģošanas kanālu vērtībai, internets – drukāto mediju vērtībai (pagājušajā gadā New York Times Co. pārdeva Boston Globe, par kuru pirms 20 gadiem samaksāja 1,1 miljardu dolāru, par 70 miljoniem dolāru).
Jeb ko bezvadu tehnoloģija nodara parasto virszemes telefona līniju biznesam. Kapitāls ir ticis iznīcināts. Peļņai ne tikai jāaizvieto tas, kas ticis iznīcināts, bet arī jānodrošina resursi jaunu uzņēmumu finansēšanai un konkurētspējīgu esošo paplašināšanai.
Jaunu kompāniju un nozaru radīšanas process ir riskants, saistīts ar daudzām neveiksmēm. Šiem eksperimentiem nepieciešams riska kapitāls. Mēs dzirdam par tiem, kas gūst panākumus, taču neuzzinām par neveiksminieku izmaksām. No šāda viedokļa peļņa ir dinamiskai ekonomikai nepieciešamie izdevumi.
Kā teica aizsaulē aizgājušais lielais menedžmenta speciālists Peters Drukers: «Šumpētera ekonomikā vienmēr ir jautājums: vai ir pietiekama peļņa? Vai ir atbilstoša kapitāla struktūra, lai nodrošinātu nākotnes izmaksas, izmaksas par noturēšanos nozarē, radošās iznīcināšanas izmaksas?
Ekonomikas teorijas un ekonomikas politikas pamatjautājums ir skaidrs – kā uzturēt kapitāla veidošanos un efektivitāti tā, lai saglabātu ātru zinātniski tehnisko progresu, kā arī nodarbinātību?»
Tehnoloģija nomaina tehnoloģiju
Spiediens attiecībā uz peļņas radīšanu ir nerimstošs. Lielā peļņa, ko gūst kāds veiksmīgs novators, parasti ir īslaicīga. Kā piemēru var minēt Digital Equipment Corp. Šī piecdesmitajos gados Keneta Olsena dibinātā kompānija pirmā radīja progresīvu tehnoloģiju – minidatoru, kas bija kā harpūna vēderā neierobežoti valdošajiem IBM lielajiem datoriem.
DEC lepnums – 75% lieldatora jaudas par 25% tā cenas. Olsens un DEC plauka un zēla. Tad parādījās personālais dators, kuru Olsens ignorēja, uzskatot tikai par rotaļlietu vaļasbrīžiem. Protams, kad astoņdesmito gadu sākumā daudzi personālo datoru ražotāji cieta neveiksmi, šķita, ka Olsenam bijusi taisnība.
Taču, kā viņu varētu būt brīdinājis Šumpēters, tehnoloģijas nekad nestāv uz vietas. Jau pēc dažiem gadiem uzņēmēji izdomāja, kā personālos datorus savienot tīklā. Rezultātā DEC un citas minidatoru kompānijas piedzīvoja pilnīgu sagrāvi.
Šeit nav līdzsvara. Šodienas lielie panākumi ir nākotnes papildinājums kopējai izgāztuvei.