Nekompetenti ārsti

Galvenais nosacījums, lai izār­stētu pacientu, ir pareizas diagnozes noteikšana. Tas pats attiecas arī uz ekonomiku. Ekonomistu un politis­ko līderu nespēja novērtēt, kas kaiš daudzu valstu ekonomikai, un līdz ar to arī nespēja ieteikt pareizo ārstēša­nu, ir bēdīgs pierādījums intelektuālajam kūtrumam un stūrgalvīgajam spītam, kas liedz rēķināties ar faktiem.

Pasaulē valda juceklis. Japānā, Bra­zīlijā un Francijas dienvidos vēroja­ma ekonomikas lejupslīde. Kā gan līdz tam ekonomika nonākusi? Arī mūsmājās tā ir aktuāla tēma un pārdomu objekts. Turpinājumā dalīšos savos seciājumos un pēc iespējas labāk centīšos atveidot šī brīža ekonomikas stāvokli, lai paskaidrotu notiekošo.

Kas notiek ekonomikā šobrīd?

Vācijas eko­nomikas attīstība ir apstājusies. Ķīna ir līdz kaklam iestigusi sliktajos aiz­devumos saistībā ar izdevumiem eko­nomikas forsētai stimulēšanai pēc krī­zes.

ASV izaugsme ir 3%, kas šķiet labi tikai salīdzinājumā ar citām val­stīm. Rit ekonomikas atlabšanas sestais gads! Nekad iepriekš nav pieredzēta tik gausa atkopšanās pēc straujas ekonomikas lejupslīdes. Vidējie ienākumi joprojām ir zemāki, nekā tie bija pirms krīzes. Darbaspēka līdzdalības rādī­tāji vēl aizvien ir katastrofāli.

Un, tā kā visur citur pasaulē valstis slīgst pa­rādos, cietīs arī ASV ekonomika. Šeit mēs nonākam pie ekonomikas nepa­reizas ārstēšanas plašā mērogā, turklāt tādā apjomā, kāds nav pieredzēts kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem.

Lielā nepareizās diagnozes no teikšana.

Centrālo banku pārstāvji žēlojas par deflācijas draudiem, taču viņu pašu rīcība ir neefektīva – apmē­ram tikpat maz noderīga kā asins no­laišana pacientiem sendienās.

Globā­lajai ekonomikai kaitē nevis centrālo banku nespēja laist apgrozībā pietie­kamu daudzumu naudas; tai trau­cē tas, ka šo banku rīcība ierobežo kredītu plūsmu uz mazajiem un jau­najiem uzņēmumiem.

Šīs institūci­jas liek lietā tādu kā valsts kontroles paveidu. To pat var dēvēt par centrā­lo banku fašisma versiju: lielie un po­litiski saistītie tiek pie kredītiem, vi­siem pārējiem nākas ciešāk savilkt jostas.

ASV Federālo rezervju sistēma (FRS) ir bijusi atklāta par savu trick-le-down politiku: ja finanšu tirgi pie­tiekami izplešas, turīgie patērētāji, reaģējot uz šo bagātības efektu, tērēs vairāk, un tas savukārt sekmēs strau­jāku ekonomikas augšupeju. Federālās valdības virzienā ir aiz­plūdis nesamērīgs daudzums kredī­tu ar pazeminātu procentu likmi.

Vēl sliktāk – FRS ir sagrābusi ilgtermi­ņa aizdevumus un valdības garantē­tās hipotēkas (šo finanšu instrumen­tu iepirkums lielos apmēros arī ir veids, kā piešķirt kredītu). Bez tā, ka tika pa­zemināta naudas vērtība, šī īpaši drošo obligāciju pievākšana izkropļoja kre­dītu tirgu.

Lai izpildītu savas saistī­bas, finanšu uzņēmumiem un arī ci­tiem ir nepieciešami šādi vērtspapīri. Tāpēc jau pastāv nemitīgs pieprasī­jums pēc korporatīvajām obligācijām, tajā skaitā nevēlamajām.

Kā uzsver iz­cilais ekonomists Deivids Malpass, tas ir samazinājis kredītu nodrošināju­mu nelielajiem uzņēmumiem un patē­rētājiem; lielām rezervēm ekonomikā nav jēgas, jā tās nevar izmantot jaunos aizdevumos. Kopā ar tendenci neaiz­dot, tas noved pie pārvaldes institūciju iejaukšanās.

Šīs institūci­jas liek lietā tādu kā valsts kontroles paveidu. To pat var dēvēt par centrā­lo banku fašisma versiju: lielie un po­litiski saistītie tiek pie kredītiem, vi­siem pārējiem nākas ciešāk savilkt jostas.

Vēl viens pūšļotāju apgalvojums: nauda pārvalda ekonomiku.

Kla­siskie ekonomisti saprata, ka nauda simbolizē pakalpojumu un produktu ražošanu. Domāt, ka manipulācijas ar naudu var brīnumainā veidā radīt pa­tiesu un ilgstošu ekonomisko labklājību, ir tikpat aplami kā uzskatīt, ka manipulācijas ar autostāvvietu biļe­tēm kādā pasākumā ietekmēs saražo­to automobiļu daudzumu.

Naudas ek­sperts un vēsturnieks Neitans Lūiss ir secinājis, ka devalvācija nekad nav nodrošinājusi ilgtspējīgu izaugsmi. Taču patlaban Starptautiskais Valūtas fonds, FRS, Eiropas Centrālā banka, Japānas Banka, Anglijas Banka un daudzas citas mazākas institūcijas tic ar naudu saistīto manipulāciju pozitī­vajai ietekmei. Pieredze nav iemācī­jusi neko.

2012. gadā Anglijas Banka lielā mērā atteicās no kvantitatīvās stimulē­šanas pasākumiem. Tagad Lielbritāni­jas izaugsmes rādītāji krietni apsteidz šos rādītājus Eiropā. Tomēr Angli­jas Banku ir apsēdusi doma, ka nauda ar mazu vērtību politikas veidotājiem var būt efektīvs instruments.

Un FRS patiešām tic, ka tās paveiktais pēdējo piecu gadu laikā ir bijis veiksmes stāsts, nevis galvenais iemesls ekonomikas stagnācijai un valdības/biznesa drau­gu būšanai, kas tikai pieņemas spēkā. Pasaules ekonomiku sagaida skarbs gads. Politiskās sekas ārpus ASV robe­žām nebūs patīkamas.