Smags darbs

“Čau! Uzgaidi drusciņ, es tūlīt!” – tā pavisam vienkār­ši no koridora otra gala man uzsauc nupat par ievēroja­mu uzņēmēju kļuvušais Gun­tars Kokorevičs. Viņš iznāk no sapulču telpas – perfek­tā uzvalkā, labā noskaņojumā un, kā ierasts, patiesi smaidot.  Tā kā uzņēmējdarbība ir viņa kaislība, ikdienā esot savā vietā, nav iespējams justies neapmierinātam.

Sapulce ir nedaudz ievilku­sies, jo tā šajā uzņēmumā ir pirmā. Līdz ar jauno pieredzi, vadot 900 cilvēku kolektīvu, aktualizējies arī jautajums par laika menedžmentu. Mūsu tikšanās sākas 30 minūtes vēlāk kā ieplānots, taču gaidīt noteikti ir bijis tā vērts – Kokoreviča superspējas veiksmīgā uzņēmumu pārvaldībā ir abrīnas vērtas.

Guntars Kokorevičs pērn ieķīlāja visus uzņēmumus, ko vien varēja, un vēl piemaksāja pats, lai par aptuveni 14 miljoniem eiro iegādātos kāroto biznesu. Par to, kas īsti ir Kokorevičs un kā viņš līdz šādam darījumam nonāca, pastāstīšu turpinājumā.

Kā es iepazinu Kokoreviču?

Mans vīrs ar Kokoreviču iepazinās lidojuma laikā – kā tas notiek tādās reizēs, ar blakus esošo pasažieri izdevās apmainīties ne vien mazliet nervoziem skatieniem un satraukumu uzsākot pacelšanos, bet izdevās arī uzsākt sarunu. Kā izrādījās, viņam bija palaimējies apsēsties blakus patiesi interesantam cilvēkam, ar plašām zināšanām uzņēmējdarbībā.

Kā tas notiek tādās reizēs – par vīra jauno paziņu uzzināju arī es. Tā kā ekonomika un uzņēmējdarbība ir tēmas, kas mani interesē, kā arī lasītājiem tas sagādā visnotaļ aizraujošu lasāmvielu, lūdzu, lai vīrs man sarunā ar Kokoreviču tikšanos – es vēlējos uzlūgt viņu uz interviju pie kafijas tases.

Arī man tas ir nozīmīgs solis – iekļaut blogā interviju ar veiksmīgu uzņēmēju. Vēlos, lai arī citiem šis pieredzes stāsts sniegtu ne vien jaunu informāciju uzņēmējdarbības laukā, bet arī noderētu kā gudrības avots un iedvesma, virzot savu biznesu.

Ar ko ievērojams Kokorevičs?

«Neko vairs nevar saprast,» viņš uzsāk sa­runu. Pagājušais gads esot pavadīts ļoti enerģiski, tāpēc šogad jāsakārto lietas. Kokorevičs ir realizējis, iespē­jams, lielāko no pērn veiktajiem da­rījumiem Latvijā, kad viena privāt­persona iegādājas uzņēmumu. Vēl retāka ir parādība, ka latvietis biz­nesu nevis pārdod, bet nopērk.

Kokoreviča CV – ceļš līdz uzņēmuma izveidošanai

Latvijas Universitātes absolvents Guntars Kokorevičs (41) sāka strā­dāt vēl studiju laikā, kopš 1993. gada augusta – pie Depozītu bankas ak­cionāriem, no kuriem galvenais bija Raits Gailis, kas zināms arī kā bi­jušais Mūsa motors īpašnieks. Viņš pēc Depozītu bankas bankrota devās uz Maskavu un gāja bojā 2010. gadā. 

Taču Kokoreviča boss bankā bija Kārlis Cerbulis – Amerikas latvie­tis, kurš Latvijā no ASV atgriezās 1993. gadā, kad akcionā­ri viņam piedāvāja novērtēt Depozītu banku. Guntars viņu uzskata arī par savu pirmo lielo biznesa skolotāju. Plāni bi­juši dažādi, tostarp saistībā ar nekustamajiem īpašumiem.

Taču tas turpinājās tikai īsu brīdi, jo jau tā paša gada beigās bankas akcionāri izveidoja Rīgas Fondu biržu, kur Guntars kļuva par grāmatvedi. Biržas pirmais prezidents bija jau pie­minētais Cerbulis; viņš bija arī viens no biržas dibinātājiem.

Kokorevičs strauji kāpa augšup pa karjeras kāpnēm: drīz vien kļuva par finanšu direktoru, bet 2000. gadā – par bir­žas valdes priekšsēdētāju. Biržā viņš nostrādāja vēl piecus gadus. «Es nemeklēju iespējas aiziet, bet arī nezināju, kā un ko darīt,» saka Kokorevičs, piebilstot, ka skatījies uz ārval­stu piemēriem, taču Latvijas mērogā īstenot gribēto nebija iespējams. 

Darbu franču enerģētikas koncernā Dalkia Kokorevičs dabūja, pateicoties citam baņķierim – Robertam Idelsonam, kurš tolaik strādāja investīciju kompānijā Suprema, bet pirms tam kopš 1994. gada bija Guntara kolēģis biržā.

Supre­ma tolaik konsultēja Dalkia Igaunijā, un koncerna pārstāvji vērsās pie tās ar lūgumu ieteikt labu speciālistu Latvijas biz­nesam, proti, tādu, kurš varētu izveidot uzņēmumu no nul­les, nevis nopirkt kaut ko citu. Idelsons ieteica Kokoreviču. «Viņi gribēja uzņēmīgu cilvēku, un Kokorevičs tāds ir.

Kā Kokorevičs kļuva par Dalkia īpašnieku?

Jau no paša sākuma, kā to izteica Idelsons, Kokorevičs bija tieši tas, kas Dalkia vajadzīgs. Idelsons to atstāsta tā: “Kad mēs strādājām biržā, daudzi publiskā sektora uz­ņēmumi piedzīvoja privatizāciju, un Kokorevičam bija gan kontakti, gan skaidrība, kā darbojas pašvaldību un valsts in­stitūcijas.”

Uz­ņēmēja personiskās īpašības paslavē arī Andris Šķēle, par kura biznesa partneri vēlāk kļuva Kokorevičs. Par viņu Šķēle saka: «Ar Gunta­ru iepazinos, kad viņš bija Rīgas biržas vadītājs. Paldies viņam par to periodu, jo Latvijas ekonomika ieguva atzītu platformu savām publiskajām saimnieciskajām akti­vitātēm. Guntars ir prātīgs, motivēts, erudīts, komunikabls uzņēmējs.» 

Prasme komunicēt ar pašvaldī­bām Kokorevičam tagad noder arī atkritumu biznesā. No 2005. gada līdz brīdim, kad viņš īstenoja management buy out darījumu un izpirka kompāniju no francūžiem, tā izauga vairākas reizes.

Lai arī pašas Dalkia apgrozījums ir vien nepilni 200 tūk­stoši eiro, tā pārvalda meitas uzņēmumus. Dalkia pieder Cēsu siltum­tīkli ar 3,3 miljonu eiro apgrozījumu un daļēji arī Valmieras enerģija ar 7,15 miljonu eiro apgrozījumu un gandrīz pusmiljona peļņu. Vēl ir uz­ņēmums Jaunā Fabrika ar 300 tūk­stošu eiro peļņu, kā arī Liepājas enerģija ar gandrīz 20 miljonu ap­grozījumu un 3,8 miljonu peļņu.

Lēmumu pamest Baltijas val­stu tirgus Dalkia pieņēma vēl 2012. gada sākumā un jau tā paša gada rudenī pārdeva savus uzņēmumus Igaunijā. Fran­ču mērķis bija sašaurināt savu ģeogrāfiju – koncentrēties uz Veco Eiropu, kā arī straujas attīstības valstīm.

Latvija šajos plānos neietilpa, visticamāk, vairāku iemeslu dēļ – tirgus te ir ne tikai mazs un problemātisks, bet arī necaurspīdīgs. «Būsim godīgi – mēs viņiem joprojām esam trešās pasaules valsts,» piekrīt Kokorevičs.

Dalkia lēmums par tirgus atstā­šanu viņam nāca par labu – Kokorevičam daļa uzņēmumā piederēja kā opcijas, un kā tā vadītājam franči izpirkt uzņē­mumu pirmajam piedāvāja tieši Guntaram. 2013. gadā viņš kļuva par vienīgo Dalkia īpašnieku. 

Kokorevičs un Veolia

Vēl viens franču uzņēmums, kas nokļuvis latviešu rokās un ir saistīts ar Guntara Kokoreviča ambīcijām, ir Veolia; tā nosaukums tagad ir Vides pakalpojumu grupa ar zīmolu VPG. Ņemot vērā, ka Kokorevičs jau bija Dalkia pārstāvis, bet Dalkia un Veolia būtībā ir saistīti uzņēmumi, viņš drīz vien kļuva ari par Veolia pārstāvi.

Šis uzņēmums gan Latvi­jā vairāk ir pazīstams ar to, ka daļēji piederēja Andra Šķē­les ģimenei. Viņa partneris, Privāto aktīvu pārvaldes valdes priekšsēdētājs Edgars Šķenderis, kura lauciņš, pēc Šķēles vārdiem, ir ikdienā uzraudzīt investīcijas un pieņemt lēmu­mus, norāda, ka jau kopš paša sākuma investīcija atkritumu biznesā tikusi definēta kā finanšu investīcija un atkritumu bizness viņus interesējis tikai kombinācijā ar kādu profesio­nālu pasaules mēroga uzņēmumu.

Kā Kokorevičs kļuva par Veolia īpašnieku?

Šķenderis par šo laiku stāsta šādi:«Ņemot vērā, ka Veolia nolēma šo nelielo tirgu pamest un mums kompānijā Veolia vides serviss piederēja mazākuma daļa, bija jāizvēlas starp opciju izpirkt arī 51% vai atsaukties Veolia pārstāvja Latvijā Guntara Kokoreviča piedāvājumam, kas tika izteikts abiem akcionāriem kopā, uzņēmumu pārdot pilnībā.”

“Tika pie­ņemts lēmums šo investīciju slēgt, nevis investēt vēl. Sākot­nēji pārdevām 39%, bet pēc visu saistību galīgās izpildes no Kokoreviča puses – arī atlikušos desmit procentus,» stās­ta Šķenderis.

Savukārt Kokorevičs skaidro: Šķēles grupa bija vīlusies, ka Veolia aiziet no tirgus, jo uzreiz pastāvēja risks, ka to aizstās kāds nedraudzīgs investors, un tādā gadījumā palikt ar 49% nav pārāk labi.

Kokorevičam izdevās šo bizne­su izpirkt, jo Veolia darījumā piedāvāja diskontu, savukārt Šķēle – atlikto maksājumu. Šādi nosacījumi darījumam ļāva notikt ātrāk. 

Kā darbojas atkritumu bizness?

Atkritumu bizness ir interesants ar to, ka ir prognozē­jams. Ja izdodas noslēgt līgumus ar valsts vai pašvaldību in­stitūcijām, principā uzņēmuma ienākumi tuvākajos 3-4 gados ir skaidri. Jāpacīnās tikai par privāto sektoru, kas ir nesalīdzināmi mazāks.

Lielākajā daļā Latvijas pilsētu vairu­mu dzīvojamo māju joprojām pārvalda pašvaldības namu pārvaldes, līdz ar to tās arī ir lielākie pasūtītāji. Vienlaikus saikne ar valsts un pašvaldību institūcijām ir arī lielākais mī­nuss – iegūt pasūtījumus var tikai ar zemāko cenu, līdz ar to peļņas iespējas ir ierobežotas, turklāt šis bizness ir politizēts.

Ko par atkritumu biznesu domā kaimiņos Igaunijā?

Lai arī Latvijā atkritumu bizness skaitās pievilcīgs, pavisam citās domās ir, piemēram, kaimiņvalsts uzņēmējs Heiti Hāls, kurš brīdī, kad Veolia aizgāja no Baltijas valstu tirgus, nopir­ka tās biznesu Lietuvā un Igaunijā. Tieši politikas dēļ viņa iecerētais biznesa plāns pie atkritumu poligona uzbūvēt at­kritumu pārstrādes rūpnīcu izgāzās, tāpēc Hāls gandrīz uz­reiz to pārdeva.

«Pirmkārt, jāuzvar konkursā ar zemāko cenu. Otrkārt, līguma summa ir konstanta, un faktiski tos dažus gadus, uz kuriem noslēgts līgums, neko nevar ietek­mēt. Bizness, kas atkarīgs no citiem.» Par to Hāls ir pārliecinājies ne reizi vien.

Veolia pārdeva visu komplektā: Lietuvā atkritumu apsaimniekotāju, Igaunijā atkritumu bāzi poligonu un atsevišķu uzņēmumu, kuram piederēja atkritumu savākšanas transports. Galvenais, kas interesēja Hālu, bija Igaunijas atkritumu bāze, jo no atkritumiem ir iespējams ražot enerģiju, kas ir viņa pamatnodarbošanās.

Tomēr paš­valdībai bija veto tiesības bloķēt pircēju, ja tas nepatīk. Un Heiti Hāls tai nepatika. Izskatās, ka lieliskās komunikācijas spējas būs ļāvu­šas Kokorevičam īstenot to, ko savā zemē neiespēja Heiti Hāls, proti, vienoties ar pašvaldību.

Kāpēc Kokorevičam nācās pārdot VPG?

Pērn īsi pirms Ziemassvētkiem viņš nodibināja kopuzņēmumu Rīgas Bioenerģija ar Rīgas Siltumu, lai realizētu lielas biomasas katlu­mājas būvniecības projektu, kas var būtiski samazināt Rīgas atkarību no gāzes.

Par tādu sadarbību Guntaram ir vislielā­kais gandarījums. Kokorevičs pakāpeniski atpirka uzņēmu­mu VPG no Šķēles, taču jaunā īpašnieka prieks nebija ilgs.

Kad pie apvāršņa parādījās iespēja iegādāties no somiem vienu no lielākajiem atkritumu apsaimniekotājiem L&T (tagad – Clean R), Kokorevičam nācās VPG atkal pārdot, lai būtu drošs, ka Konkurences padome (KP) viņam ļaus iegā­dāties somu uzņēmumu.

Ja Kokorevičam piederētu arī VPG, iespējams, L&T aizietu gar degunu. Tolaik Clean R 17,9 mil­jonu eiro apgrozījumu pamatā veidoja darbs Rīgā. Savukārt VPG apgroza 8,3 miljonus eiro.

Bez šīm kompānijām atkri­tumu apsaimniekošanu Latvijā nodrošina vēl desmitiem citu uzņēmumu, piemēram, Eco Baltia vide ar 7,7 miljonu eiro apgrozījumu. Citi ir mazāki – ZAAO, Zaļā josta un BAO ap­groza attiecīgi piecus, četrus un trīs mil­jonus eiro.

Kā Kokorevičs atpirka VPG?

Līdz ar to pastāvēja risks, ka KP neļaus apvienoties diviem lieliem tir­gus spēlētājiem. «Plāns bija vienkāršs – atrast VPG tādu pircēju, no kura vēlāk va­rētu atkal atpirkt uzņēmumu,» skaidro Kokorevičs.

Par tādu lojālo pircēju kļuva Zaļā josta. Bet nu ir pagājis laiks un Ko­korevičs vēlas atgūt VPG. Pēc viņa vār­diem, atkal ir iesniegts pieprasījums KP, lai noskaidrotu, vai teorētiski VPG varētu apvienoties ar bijušo L&T, kas tagad pār­dēvēts par Clean R. 

Kā Kokorevičs iegādājās L&T?

Bija 2013. gada rudens, kad Guntars Kokorevičs kopā ar savu draugu, Igauni­jas Fondu biržas vadītāju Gertu Tivasu, devās uz Helsinkiem, lai ierosinātu L&T vadībai pārdot Latvijas biznesu.

Tāda ideja bija radusies jau pirms laba laika, jo Guntars bija novērojis, ka uzņēmums ne­attīstās, zaudē tirgu, autoparks noveco – pat tiktāl, ka, ienākot uzņēmuma bāzē Vietalvas ielā, sajūta bija kā atgriežoties sešdesmitajos gados. Dažas atkritumu mašīnas, kas stāv pagalmā, Guntars pat vēlas restaurēt kā retro auto. 

Kokorevičam jau bija gatavs plāns, kā attīstīt biznesu, taču pēc brauciena uz Somiju nekas nenotika – somi pirmo at­bildi deva tikai pēc vairākiem mēnešiem, februārī. Arī tas vēl neko neatrisināja. Somi vēlējās pārdot uzņēmumu, taču par nosacījumiem ar advokātu starpniecību vienoties neizdevās.

Tikai vasarā Koko­revičam radās sajūta, ka darījums varētu notikt, tomēr arī tas nebija uz ilgu laiku; kaut kas šajās saru­nās nebija pareizi. Kā izrādījās, ari somiem un šķietami bez­personiskajai biržas kompānijai izšķirošs bija cilvēciskais faktors.

Kokorevičs uzaicināja somus vakariņās un izmanto­ja veco labo salvetes metodi, apspriežot galvenos darījuma nosacījumus un pierakstot tos uz salvetes. No tā laika līdz reālam darījumam pagāja vien dažas nedēļas. Summu Ko­korevičs neatklāj, taču, uzņēmums ar deviņu miljonu eiro aktīviem, 16,4 miljonu apgrozījumu un vairāk nekā 1,2 miljonu peļņu maksā aptuveni 14 miljo­nus eiro.

Kur Kokorevičs ieguva nepieciešamo summu pirkumam?

Naudu visiem pirkumiem Kokorevičs aizņēmies un ieguldījis arī savus līdzekļus; spekulācijas par Šķēli viņam ir apnikušas. Pērkot Dalkia, kas ir holdinga uzņēmums, iegādes brīdī tā cena varēja būt ap 2,7 miljoniem eiro. Kokorevičam tur piederēja daļa kā opcijas, tāpēc viņš tās izmantoja kā nodrošinājumu.

Nā­kamo pērkot Veolia, uzņēmuma vērtība varēja būt aptu­veni 3,85 miljoni eiro. Veolia atkal pārdodot, Kokorevičs varēja iegūt bankas finansējumu, lai nopirktu no somiem L&T par 14 miljoniem eiro, ieķīlājot gan pašu pirkumu, gan citu uzņēmumu daļas un mantu.

Lursoft dati rāda, ka Clean R ir reģistrēta komercķīla par 12, 28 miljoniem eiro par labu Nordea bankai un ar to ieķīlāta visa uzņēmuma manta.

Dalkia gadījumā (uzņēmums Enerģijas Risinājumi.LV) par sešiem miljoniem ieķīlāta saistīta uzņēmu­ma Jaunā Fabrika kapitāldaļas, Cēsu siltumtīklu un Val­mieras enerģijas manta. Clean R ir vēl viena ķīla par vairāk nekā pusmiljonu eiro.

Visos uzņēmumos kopā ķīlu apjoms ir 22,6 miljoni eiro. Ņemot vērā, par kādu apjomu (vidē­ji) bankas ir gatavas finansēt līdzīgu uzņēmumu iegādi Baltijā un darījumu ķēdi, ir pilnīgi iespējams, ka ar labu kredītvēsturi Guntars varēja gada laikā uzņemties šādas saistības. 

Tomēr ne visi ir pārliecināti, ka Kokorevičs ir patiesais biznesa īpašnieks, un joprojām saista viņu ar Andri Šķēli, ņemot vērā personālijas, kas joprojām velkas līdzi oficiālajos reģistros.

Kādas spekulācijas klīst sabiedrībā?

Piemēram, sākotnēji L&T iegādājās 100% Kokore­vičam piederošais SIA Enerģijas Risinājumi, taču nupat tas ir pārrakstīts uz akciju sabiedrību TAK Investīcijas, kuras akcionāri Uzņēmumu reģistram nav jānorāda. TAK Investī­cijas padomes loceklis ir neviens cits kā sens Šķēles bizne­sa partneris Harijs Krongorns.

Viņš ir arī Clean R un Šķēles ģimenei piederošā Liepājas autobusuparka padomē. Harijs gan ir arī Kokoreviča tuvs draugs. «Viņa izpratne par finan­šu arhitektūru un grāmatvedību ir apbrīnas vērta. Man tas ļoti palīdz,» saka Guntars.

Kokoreviča konkurents, Eco Bai­da padomes loceklis Viesturs Tamužs, kurš atkritumu biznesā ir vairāk nekā desmit gadus, vaicāts, vai Kokorevičs patiešām pats varēja nopirkt L&T, bija kate­gorisks: «Protams, ka ne!

Nu kā cil­vēks, kurš visu laiku strādājis algotu darbu, pēkšņi var paņemt padsmit miljonu vērtu kredītu bankā un no­pirkt uzņēmumu?» Viņš vēl piebil­da: «Ja tas būtu tik vienkārši, tad jau jebkurš tagad sāktu pirkt uzņēmu­mus.»

Tikmēr Idelsons, labi pazīstot Kokoreviču, ir pārliecināts, ka uzņē­mums tiešām pieder viņam. «Esmu drošs, ka tas ir viņa bizness un ka nav tāda cilvēka, ar kuru viņam būtu jāsaskaņo lēmumi, kas tiek pieņemti, pārvaldot uzņēmumu,» viņš saka.

Ko Kokorevičs paveicis atkritumu biznesā?

Lēmumi varbūt arī nav jā­saskaņo, tomēr padomu uzklausīt, iespējams, nenāk par ļaunu. Lai nu kā, kopš iegādes brīža Ko­koreviča vadībā atkritumu apsaimniekošanas biznesā paveikts ir, iespējams, vairāk nekā pēdējo piecu gadu laikā.

Piemēram, L&T pēdējos gados bija pazudis no daudzām pilsētām, bet jaunais Clean R ir apguvis jaunu un nozīmīgu Latvijas reģionu – pusgada laikā izdevies iegūt 60% pašval­dības līgumu Daugavpilī.

Iepriekš tur lielākais spēlētājs bija vietējais Daugavpils specializētais autotransporta uzņēmums, kas gadā apgrozīja ap 4,8 miljoniem eiro un ar tīro peļņu 14% no apgrozījuma konkurences trūkuma dēļ jutās kā zivs ūdenī.

Salīdzinājumam – uzņēmumi, kas apsaimnieko at­kritumus Rīgā, pelna 4-8 procentus. Kokorevičs neslēpj, ka Clean R ienāca Daugavpilī, konkurējot tikai ar cenu un uz­varot iepirkumos. Tagad Clean R ir galvenais atkritumu ap­saimniekošanas tirgus spēlētājs divās lielākajās Latvijas pil­sētās – Rīgā un Daugavpilī.

Kā ar menedžmentu tik lielā uzņēmumā?

Guntars Kokorevičs ir lielisks menedžeris – lai kādas būtu spekulācijas ap īpašumtiesībām, viņš prot tikt galā ar  900 cilvēku kolektīvu, neiekulties nekādos skandālos un nesabojāt savu un uzņēmuma reputāciju. Turklāt, pateico­ties savām spējām būt lojālam un komunikablam, viņš pratis savās rokās koncentrēt lielākos atkritumu apsaimniekotājus.

Maz ticams, ka tādiem spēlētājiem kā Dalkia, Veolia un L&T Kokorevičs bija vienīgais pircējs un neviens cits šos biznesus negribēja, tomēr vērtīgie aktīvi tika tieši viņam. Nav šaubu, ka Kokorevičam viss izdosies arī ar VPG.

Acīmredzot, viņš jau sen bija nobriedis kļūt par uzņēmēju – iespējams, jau tad, kad biržā no vadītāja krēsla skatījās, kā tiek privatizēti tādi uzņēmumi kā Latvijas kuģniecība. Taču par pirmo reālo soli var uzskatīt Dalkia iegādi, kur bija jāuzņe­mas kredītsaistības. Tagad viņa kontā ir arī darījums ar L&T.

Kādi ir pērnā gada darījumu dati Baltijā?

Kā liecina S&P Capital IQ datu bāze par pērnā gada da­rījumiem Baltijā, kopumā veikti ap 140 darījumu. Lielākie: ukraiņu KW Group iegādājās Liepājas metalurgu par 107 miljoniem eiro, Citadele bankas ak­cijas pārdotas amerikāņu fondam par 74 miljoniem eiro, Despina Capital iegādājās Ventamonjaka daļas par 54,6 miljoniem eiro.

Lielākā daļa – 23% darījumu – pērn notikuši tieši ražošanas sektorā, seko nekusta­mie īpašumi un tirdzniecība. Vis­biežāk Baltijas valstu konkurencē kā pircēji figurējuši lietuvieši, pēc tam – igauņi. Kā jau ierasts, Latvi­jas uzņēmēji pērk reti, bet biežāk pārdod.

Kādi ir Kokoreviča nākotnes plāni?

Kas notiks tālāk? Tagad Guntaram Kokorevičam ir divi svarīgi virzieni, no kuriem tikai viens īstenojams samērā ātri. Maz ticams, ka KP varētu viņam aizliegt atpirkt no Zaļās jostas uz­ņēmumu VPG, tāpēc šķiet, ka šis gads varētu iezīmēties ar vēl vienu darījumu atkritumu apsaimniekošanas jomā.

Šādā gadījumā Kokoreviča atkritumu biznesa tirgus daļa pieaugtu vismaz par desmit procentiem. Savukārt otrs ir krietni globālāks mērķis – iemācīt iedzīvotājiem šķirot atkritumus, lai paaugstinātu uzņēmuma peļņas iespējas.

Kā strādā atkritumu šķirošanas bizness?

Šajā biznesā galvenais izdevumu postenis ir atkritumu depo­nēšana, kas veido 45% no izdevumiem. Kad atkritumi ir savākti, tos ved uz poligonu un maksā par tonnām. Savu­kārt, ja atkritumus sašķiro, izdevumus var samazināt, pie­mēram, metāla detaļas var nodot lūžņos un ar to nopelnīt.

Tas pats attiecas uz PET pudelēm, kuras var pārdot par at­šķirīgu cenu pat atkarībā no pudeļu krāsas – vai tās ir zaļas vai caurspīdīgas. Papīru var aizvest uz Klaipēdas kartona rūpnīcu un pārdot tur.

Turklāt, šķirošana faktiski būtu bez maksas, jo vietās, kur šķirošanas kultūra ir attīstīta, to dara paši iedzīvotāji. Kas gan var būt labāks par to…

Ko es ieguvu no sarunas ar Kokoreviču?

Nenoliedzami – arī sarunā pie kafijas tases varēja just, ka esmu ar zinošu uzņēmēju, kuram attīstītas diplomāta prasmes un sarunvešanas iemaņas. Īsā laikā man tika atklāta jauna biznesa pasaule. Izrādās, ka atkritumu bizness ir tik ienesīga sfēra. Turklāt – Kokorevičs spēja pieņemt mērķtiecīgus un rūpīgi izsvērtus lēmumus, lai viss izvēstos viņam par labu.

No biznesa skatupunkta raugoties, ideja par atkritumu šķirošanu un naudas atpelnīšanu, izmantojot klientu sašķirotos produktus, ir labs ABC veiksmīgai uzņēmējdarbībai.