Optiskās šķiedras ražošana

Vai Latvijā ir veiksmes stāsti uzņēmējdarbībā? Vai maz vēl šeit palikusi kāda rūpnīca, kas kaut ko ražo? Tā vien liekas, ka nav vairs, ar ko lepoties kopš Hercoga Jēkaba laika. Viss nopārdots svešajiem.

Taču nebūt tā nav. Turklāt mūsdienās atīstās pavisam jaunas uzņēmējdarbības nozares.

Tā kā ekonomika un politika ir vienas no manām interesēm, labprāt sekoju jaunumiem biznesa pasaulē.

Šoreiz pastāstīšu par kādu Latgales uzņēmumu, kas atradis īpašu, nebūt ne populāru darbības nišu – optiskās šķiedras ražošana. Tas vēlreiz apliecina, cik plašas ir darbības iespējas. Turklāt – savu uzņēmumu var atvērt arī pavisam nelielā pilsētiņā. Un tas ne vien var izdzīvot, bet plaukt un nest peļņu.

Kas ir Z-Light?

Divu stundu braucienā no Rīgas, uz Latgales pusi, Līvānos, kur iedzīvotāju ir vien 13 000, atrodas viens no progresīvākajiem high-tech uzņēmumiem Latvijā Z-light – tas nodarbojas ar optiskās šķiedras ražošanu.

Ar uzņēmuma līdzīpašnieku Daumantu Pfafrodu tiekos viņa kabinetā, kas iekārtots ar masīvām koka mēbelēm. Fonā klusu skan iepriekšējā gadsimta skaistākās džeza melodijas, un Dauman­ta zemais, pat tēvišķais balss tembrs un mierīgais runas veids rada iespaidu, ka neviens lēmums šeit netiek pieņemts nepārdomāti.

Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Jānis Spīgulis bez šaubīšanas nodēvē Pfafrodu par visa uzņēmuma dvēseli.

Kā notiek optiskās šķiedras ražošana?

Lai saprastu, kā tas notiek, mēģiniet iz­tēloties iekārtu trīsstāvu mājas augstumā. Trešajā stāvā ir sākuma punkts. Tur nelielā kastītē pa augšu ieiet aptuveni metru garš un divus centimetrus plats kvarca stienis, kam piemīt caurspīdīgums ļoti plašā spektrālā diapazo­nā (izskatās pēc ārkārtīgi dzidra stikla). Iekšā ir milzīgs karstums, kurā stienis tiek izkausēts.

Apakšā ārā jau iznāk pavisam smalks pavediens, ko arī dēvē par optisko šķiedru. Tā tiek vilkta lejup līdz pirmajam stāvam, kur to satin rullī. Atkarībā no šķiedras diametra no viena stieņa var izvilkt pat vai­rākus kilometrus optiskās šķiedras. Viens tāds stienis maksā līdz 25 tūksto­šiem eiro, bet optiskās šķiedras kabelis no 20 santīmiem līdz latam metrā.

Kur izmanto optisko šķiedru?

Vispopulārākais optiskās šķiedras izmantošanas veids ir telekomunikāci­jās, jo caur to var pārraidīt signālu ļoti lielos attālumos (pat vairākus simtus kilometru). Piemēram var minēt Latvijā tik ļoti aktuālo optisko internetu. Bet Z-light tā vietā, lai pārdotu vienkārši optiskos kabeļus par 20 santīmiem metrā, tiem piešķir augstu pievienoto vērtību,  ražojot jau gatavas iekārtas.

Optiskā šķiedra ir materiāls ar ļoti zemu ter­miskās izplešanās koeficientu un lielu ķīmisko izturību, tāpēc to var izmantot plašā tempera­tūru diapazonā. Piemēram, militārajā jomā tās ir telekomunikācijas lidmašīnās, kur sakaru sis­tēma neiziet no ierindas arī atomsprādziena laikā.

Militārie projekti tika finansēti ļoti dāsni, līdz ar to bija iespēja nolīgt apakšuzņēmējus, kas veica dažādus zinātniskos pētījumus un izstrādāja speciālus materiālus. Daumanta vadībā izstrādāta virkne optisko šķied­ru kūļu (optical bundles) ražošanas tehnoloģiju, kurām nav analogu pasaules tirgū.

Tolaik viņi arī strādājuši pie TOKAMAK programmas, kas ir aktuāla arī mūsdienās. Tās mērķis ir uz­būvēt pirmo kodolsintēzes spēkstaciju, kas ne tikai radītu mazākus draudus videi, bet arī ra­žotu vairāk enerģijas, nekā iespējams pašreizē­jās atomelektrostacijās.

Optiskā šķiedra nepie­ciešama, lai no iekārtas, kur 200 miljonu grādu temperatūrā notiks reakcijas, nosūtītu infor­māciju par notiekošajiem procesiem uz mērierīci ārpus tās. Tā kā optiskā šķiedra – tā ir nākotne.

Kāda ir uzņēmuma peļņa?

Teiksim, vienreizējas lietošanas ierīce nierakmeņu skaldīšanai maksā 800 dolāru, turklāt tai faktiski nav analogu, tāpēc ASV 70% šādu operāciju notiek ar Līvānos ražoto iekārtu. Un ir skaidrs – ja galvenā izejviela ir optis­kais kabelis, kura pašizmaksa ir zem lata, uzņēmums nopelna ļoti labi. 

Šāda biznesa pieeja ļāvusi Z-light kļūt par vienu no TOP 3 uzņēmumiem pasaulē savā jomā, konkurējot ar divām amerikāņu kompānijām, OFS un Po- lymicro, un kopš 2004. gada palielināt apgrozījumu vismaz par 10% ik gadu. 2013. gadā sasniegts 6,4 miljonu latu apgrozījums, nopelnot pusotru miljonu.

Kā aizsākās optiskās šķiedras ražošana?

Stāsts par optiskās šķiedras ražošanu aizsācies jau daudz senāk par 2004. gadu. Tas bija pirms 35 gadiem, kad Daumants Pfafrods (58), tikko pa­beidzis Rīgas Politehnisko institūtu, sāka strādāt Zinātņu akadēmijā. Tomēr jaunā zinātnieka karjera beidzās pavisam ātri.

«Biju precējies, tikko bija piedzimis dēls, tāpēc dzīvošanas jautājums Rīgā bija sarežģīts,» atminas Daumants. Viņa sieva Ausma pazina toreizējo Līvānu stikla fabrikas direktoru Jāni Zosinu, kurš piedāvāja Daumantam darbu un pat dzīvokli. Ilgi nedomājot, viņš piedāvājumu pieņēma un jau pāris mēnešu vēlāk kļuva par fabrikas galveno konstruktoru.

Ideju par optiskās šķiedras ražošanu Damantam piespēlēja viņa bijušais profesors Uldis Sedmalis. «Viņš teica, ka pasaulē ir tāda pavisam jauna lieta kā optiskā šķiedra un ka Maskavas zinātnieki grib Baltijā izveidot šādu ražotni,» stāsta Daumants. Tas bija PSRS laikā, un viss jaunais tolaik bija saistīts ar militāro nozari.

Arī Maskavas zinātnieki bija no slēgta tipa iestādes. Pēc tikšanās ar viņiem Pfafrods ideju izklāstīja Līvānu stikla fabrikas direktoram, un viņš atbil­dēja: «Kāpēc gan ne!» Tomēr Latvijas valdībai ar tās vadītāju Vitāliju Rubeni priekšgalā bija iebildumi.

Tika izveidotas vairākas komisijas, kuras visas kā viena neatļāva šādas ražotnes iz­veidi, bet tad PSRS Valsts zinātnes un tehnikas komiteja nolēma, ka Līvānu stikla fabrikas pa­spārnē veidos slēgta tipa ražotni. Tas bija top- secret – Līvānos neviens pat nenojauta par tās eksistenci.

Optiskā šķiedra pasaulē parādījusies salīdzi­noši nesen. Ap 1973. gadu šo jomu sāka apgūt amerikāņu kompānija Corning, trīs gadus vēlāk – PSRS, un 1979. gadā to sāka ražot Lī­vānos, tāpēc Daumants pieskaita sevi pie šīs nozares celmlaužiem. Līdz pat PSRS sabru­kumam Līvānos ražoja optiskās šķiedras izstrā­dājumus militārām vajadzībām.

Kas notika ar ražotni, sabrūkot PSRS?

Lai arī slepeni, optiskās šķiedras ražot­ne darbojās ļoti efektīvi. Kamēr Līvānu stik­la fabrikā strādāja ap 1200 darbinieku, tā ar saviem 40 nodrošināja ceturto daļu fabrikas apgrozījuma. Taču, kad sabruka PSRS, vieglā dzīve bei­dzās. 1990. gadā Līvānu stikla fabrika kļuva par valsts uzņēmumu, un tās direktors nolēma optiskās šķiedras ražotni slēgt.

«Es kā ražot­nes vadītājs pateicu: nē, mēs to ciet neslēgsim!» sitot dūri galdā, situāciju apraksta Daumants. Pateicoties Godmaņa valdības lēmumam (God- manis līdz 1988. gadam pats strādājis par ciet- vielu fiziķi), ražotni nolēma saglabāt. Reor­ganizējot Līvānu stikla fabriku, tika izveidots atsevišķs valsts uzņēmums Anda.

«Ar 1992. gada 1. janvāri mēs sākām kā neatkarīgs valsts uzņēmums – bez neviena santīma kabatā,» tā laika sūro realitāti raksturo uzņēmuma vadītājs.

Viņu rīcībā bija visi pamatlīdzekļi, bet naudu nācās meklēt pašiem. Tā kā Krievija tagad Lat­viju uzskatīja par naidīgu valsti, viņi nolēma pievērsties Rietumiem. Palīdzēt organizēt biz­nesu pieteicās amerikāņu latvieši, tomēr tā iz­rādījās gaužām slikta ideja.

«Tas mums kādus divus trīs gadus iesita milzīgu robu. Es nekad mūžā vairs neielaidīšos ne ar vienu Rietumu latvieti,» atklāti saka Pfafrods. Situācija kļuva arvien sliktāka, pieprasījums samazinājās, un darbinieki no uzņēmuma bēga kā no grimsto­ša kuģa. Beigās bija palikuši vien 14 cilvēki, tajā skaitā Daumants Pfafrods, kas tomēr vēl saska­tīja kādu perspektīvu.

Kā atdzima optiskās šķiedras ražošanas bizness?

Medicīnas lāzeru izstādē 1994. gadā Pfafords iepazinās ar vācu optiskās šķiedras kompānijas CeramOptec pārstāvi, kurš noorganizē­ja tikšanos ar šī uzņēmuma īpašnieku Volfgan­gu Nībergeru. «Viņam radās ļoti liela interese, un viņš piedāvāja kopīgi privatizēt uzņēmumu, pretī nodrošinot produktu noietu Rietumos,» stāsta Pfafrods.

Ieguldījis 50 tūkstošus dolā­ru, manīgais vācietis ieguva jaunā uzņēmuma AndaOptec kontrolpaketi, un tas sāka attīstīties. «Tas notika ļoti strauji, tikām vaļā no parādiem un sākām labi pelnīt.»

Kā dzima Z-light?

Spožo izaugsmi pārtrauca Nībergera lē­mums savu Vācijas kompāniju no SIA pār­vērst par AS un 20% akciju piedāvāt Frankfur­tes biržā. Piedāvājums bija ļoti veiksmīgs, viņš piesaistīja 30 miljonus eiro. Volfgangs Nībergers vēlējās iesaistīties farmācijas biznesā. Kā stāsta Pfafrods, viņš pat esot izrādījis intere­si par mūsu Grindex, bet beigās nopircis uz­ņēmumu Skotijā.

Šī vācieša ideja piedzīvo­ja krahu, un zaudējumus vajadzēja kompensēt no citiem viņa uzņēmumiem. Nībergers pie­prasīja, lai visa AndaOptec peļņa tiktu pārskai­tīta viņam. «Taču mēs sevi cienījām un neļā­vām mūs aplaupīt, un tad viņš sāka runāt tikai caur juristiem,» atceras Daumants.

Pēdējais pi­liens pacietības kausā bija brīdis, kad Nībergers licis visu peļņu ieguldīt kādā bezcerīgā projek­tā. Tad Latvijas puses dalībnieki pateica, ka iet prom. īsā laikā AndaOptec pameta 90% darbi­nieku; viņi nolēma kopīgi dibināt jaunu uzņē­mumu Z-light.

Šķiet, šāda rīcība vācieti pamatīgi nokai­tināja. Kā saka Pfafrods, bijusi sajūta, ka Nībergers grib viņa galvu. Pret viņu un Z-light iesniegtas prasības Konkurences padomē, ieradusies Finanšu policija, ēka, kur viņi tagad atrodas, 2004. gadā tikusi aizdedzinā­ta, un kā kronis visam – 2005. gada pavasa­rī uzņēmumu nozaga.

Lai varētu sākt ražo­šanu no jauna, viņi vērsušies pie bankām, un SEB banka atvērusi solīdu kredītlīniju ap­tuveni miljona latu apmērā. Kad vajadzēja piereģistrēt komercķīlu, viņi pamanīja, ka uzņēmumam mainījušies īpašnieki.

Izrādās, kāds krāpnieks Ventspilī viltojis uzņēmuma vadītāja parakstu, bankā, kuā nav videonovērošanas, samaksājis valsts nodevu, un pa pastu nosūtījis nepieciešamos dokumentus uzņēmuma pārreģistrēšanai uz viņa vārda. Par laimi, ilgi tā nepalika un uzņēmums drīz vien tika pārreģistrēts atpakaļ īstajiem īpašniekiem.

Kas noticis ar Nīlbergeru?

Tā vien šķiet, ka Volfgangam Nībergeram ķeršanās pie neatļautiem līdzekļiem nav nekas svešs. Kā ziņo Bloomberg, ASV ir izsludināju­šas viņa arestu, jo Nībergers nav ievērojis aizliegumu pārreģistrēt māteskompāniju uz Aus­trijas meitaskompāniju, līdz ar to nevar tikt īstenots ASV tiesas spriedums lietā, kur me­dicīnisko ierīču ražotājs AngioDynamics iesūdzējis Biolitec par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu.

Starp citu, Nībergera uzņēmums, par spīti pagātnes ažiotāžām, nu jau ar nosaukumu Biolitec, joprojām darbojas Līvānos, bet pelna četras reizes mazāk nekā Zlight

Kāpēc Z-light atrdas Līvānos?

Z-light jauno ražotni varēja veidot arī tuvāk Rīgai, bet Daumants uzskata, ka galve­nais viņa uzņēmumā ir cilvēki, kas tiešām ir galvenā šīs nozares veiksmes at­slēga. Tā kā iepriekšējie darbinieki jau dzī­voja šajā pilsētā, viņi savai ražotnei atrada telpas bijušajā Līvānu bioķīmiskajā rūpnī­cā. Tikpat pedantiska, kā tā izskatās no ārpu­ses, tā ir arī iekšpusē.

Ko tieši ražo Z-light?

Ražošanas telpās ne­viens nedrīkst ieiet bez baltā halāta, bahilām un cepurītes. Te lielākoties ražo medicīnis­kās iekārtas, tāpēc visam jābūt sterilam.

Vēl Z-light ražo industriālās iekārtas, piemēram, spektroskopus, lāzeru iekārtas, analītisko un zinātnisko mēraparatūru un astronomiskās iekārtas. Turklāt ikviena šāda iekārta tiek iz­strādāta pēc individuāla pasūtījuma.

Kādi ir ieērojamāie Z-light sasniegumi?

Viens no ievērojamākajiem uzņēmuma sa­sniegumiem ir dalība Eiropas observatori­jas izveidē augstu Andu kalnos Čīlē. Kopā ar Francijas Astronomijas institūtu viņi strādā­ja pie spektroskopa izveides, kam bija vaja­dzīga ļoti sarežģīta iekārta; paši francūži neticēja, ka tādu iespējams izgatavot.

Uztverot to kā izaicinājumu, Z-light izstrādāja unikā­lu tehnoloģiju, kā šo iekārtu izgatavot. «Tagad mūsu izstrādājums atrodas šī milzīgā tele­skopa pašā fokusā,» ar neviltotu lepnumu saka Daumants, piebilstot: «Mums, diviem latviešu puikām, par godu viss Francijas As­tronomijas institūts bija sanācis uz milzīgu banketu ar daudz franču šampanieša.»

Tomēr uzņēmums nedus uz veciem lauriem. «Pastā­vēs, kas pārvērtīsies – viņi to ļoti labi apzi­nās. Z-light organizē savu pētniecisko grupu, meklē jaunus pielietojumus un pieņem darbā jaunus cilvēkus,» saka Linards Skuja, Cietvielu fizikas institūta vadošais pētnieks.

Kas iegādājas Z-light produkciju?

Faktiski visu savu produkciju Z-light realizē ārzemju tirgos, lielākoties ASV. Tur viņu pro­duktus izplata tādi miljardu uzņēmumi kā Cook Medical un Boston Scientific. Lai ārzemju tirgos būtu vieglāk darboties, izveidoti arī savi uzņē­mumi Vācijā (Lightgaide Otics GmbH) un ASV (Lightguide Optics Inc). Tur darbojas vietējie pārdevēji – Vācijā desmit, ASV divi.

Pfafrods atklāj – viena no panākumu atslēgām veiksmī­gai darbībai ASV ir pārdevējs, ko viņiem izde­vies pārpirkt no konkurenta OFS, kas ir japāņu kompānijas Fujikura meitasuzņēmums. Tiesa, tas nav bijis lēts prieks, nācies samaksāt 200 tūkstošus dolāru plus komisiju. Bet vadītājs uz­skata, ka šis ieguldījums jau nes augļus.

Z-light šodien

Uzņēmums nežēlo investīcijas arī personā­lā. Z-light darbinieku vidējais vecums ir vien 29 gadi, un viņi pelna aptuveni 1000 latu. Pfafrods pats nopelnīto netērē, lai iegādātos kārtējo luk­susa preci – viņš jau kopš 2005. gada ir izveido­jis labdarības fondu, kur tiek iemaksāti līdzekļi no desmit uzņēmumiem, un fonds maksā sti­pendijas studentiem. 

«Pie mums atbrauca Swedbank un aprēķināja, ka pa deviņiem gadiem kompānijas vērtība sasniegusi, kā minimums, 30 miljonus eiro,». Varētu domāt, ka kāds ir izrādījis interesi uzņēmu­mu iegādāties, bet Daumants Pfafrods skaidri norāda, ka ar investoriem neielaidīsies. Šķiet, viņš jau ir guvis mācību.